Kādēļ Jūs strādājat par aprūpētāju? Kas Jūs motivē to darīt?
Sākumā es aprūpēju savu tēvu. Pēc tam vērsos pie sociālā dienesta, kur viņi man ieteica aprūpēt arī citas personas – slimos un cilvēkus. Pēc kā es sāku strādāt par aprūpētāju. Man tas iepatikās. Tēvs devās mūžībā, bet es turpināju strādāt par aprūpētāju, jo man patīk palīdzēt cilvēkiem.
Jūsuprāt, vai vīrieši var strādāt aprūpes darbā?
Jā, protams, var. Sevišķi tajos gadījumos, kad ir nepieciešams fizisks spēks darbā ar aprūpējamajiem cilvēkiem. It īpaši darbā ar gulošajiem, sēdošajiem pacientiem, kas atrodas ratiņkrēslos un ir nepieciešama palīdzība pārvietoties.
Ko interesantu/kuriozu esat piedzīvojis aprūpes darbā?
Bija, protams. Daudz un dažādi. Piemēram, iepērkoties veikalā, zvanīju savai aprūpējamai personai, lai pajautātu, ko viņai nopirkt ēdiena gatavošanai. Viņa padomāja un atbildēja: “Nopērciet kaut ko garšīgu”. Šeit arī tas kuriozs, ka es nevaru saprast, ko tad īsti pirkt – saldumus, pienu, desu vai ko citu. Viņai pateikt bija vienkārši, bet man vajadzēja tajā brīdī izdomāt un izlemt nopirkt tos produktus, kas viņai būtu vislabāk piemērots.
Ko Jūs domājat par cilvēkiem, kuriem nepieciešama aprūpe?
Viņiem ir vajadzīga palīdzība. Pats jautājums jau pasaka to, ka, ja cilvēkam ir nepieciešama aprūpe, cilvēkam ir vajadzīga palīdzība. Viņiem nav tuvu cilvēku, radinieku, kas varētu viņus aprūpēt. Viņiem nav viegla dzīve, tāpēc ir jāpalīdz.
Kuram, Jūsuprāt, starp Jums un Jūsu aprūpējamo personu ir jābūt vairāk delikātam?
Protams, tam cilvēkam, kas palīdz. Tāpēc, ka aprūpējamam cilvēkam var būt dažādas grūtības, piemēram, saskarsmē, komunikācijā. Tāpat viņiem var būt dažādas slimības, kas pasliktina viņa stāvokli. Bezspēcība un slimības atspoguļojas viņu saskarsmē ar citiem un arī aprūpē.
Ko Jūs gribētu izmainīt savā ikdienas aprūpes darbā?
Jautājums varētu nebūt īsti attiecināms mums (aprūpētājiem), jo darba stundu skaits, kas tiek patērēts cilvēku aprūpē, nepārtraukti tiek samazināts no sociālā dienesta puses. Tas nepavisam nav pareizi, jo, piemēram, man bija tāds gadījums, kur darbā ar aklu aprūpējamo personu samazināja stundas tik ļoti, ka personas aprūpē palika iedalīts minimāls stundu skaits. Sarunājoties ar sociālo darbinieku, secinājām, ka man jāatnāk pie šīs personas, jāapskatās, vai tā ir dzīva, jāpavada ar to tikai viena stunda un viss. Šī laikam arī ir tā lieta, kuru es vēlētos pamainīt savā ikdienas aprūpes darbā. Kas attiecas uz sociālās sistēmas, dienesta attieksmi pret aprūpes darbu, tad patlaban aprūpes darbs ir ciešams, normāls. Agrāk bija grūtāk, tagad ir nedaudz vieglāk. Darbs ir kļuvis vieglāks, jo tiek izdalīti dažādi darbam nepieciešamie palīglīdzekļi – iekārtas, instrumenti, mazgāšanas līdzekļi, cimdi.
Kāds būtu Jūsu novēlējums citiem aprūpētājiem?
Man ir divi novēlējumi. Pacietība un mīlestība. Gan no vienas puses, gan no otras. Lai cilvēki ir labsirdīgi, labestīgi. Tad viss izdosies. Kad no vienas un otras puses ir noteikta abpusēja virzība, pretimnākšana, tad viss būs ļoti labi. Bet tad, kad viena puse izpilda savus tiešos darba pienākumus neieinteresēti, tad arī otra puse sāk izpaust neapmierinātību.
Varbūt Jums ir kāds moto, devīze, ko izmantojat ikdienā?
Man ir viena devīze, kas vairāk attiecas uz reliģiski ticīgajiem. Tā ir ļoti vienkārša – ar Dievu uz darbu un tad viss izdosies. Ar tādu devīzi dodos uz darbu un viss izdodas, jo tas palīdz.
SIA Mājas aprūpe
10.01.2020.