"Kad brīvvalsts laikā sāku mācīties Medicīnas akadēmijā māszinības, pie mums bija atbraucis profesors no ASV ar pavisam citādāku skatījumu kā bija pierasts tajā laikā - viņš parādīja citas perspektīvas māsas profesijai. Medicīnas māsa nav vienkārši ārsta asistents un izpildītājs. Medmāsas funkcijas ir daudz plašākas kā mums tika mācīts, tika stāstīts un tā kā es tajā laikā strādāju neiroloģijas nodaļā, Paula Stradiņa slimnīcā, tad tur bija saskarsme ar daudz pacientiem gados. Seniori ar insultiem, asinsrites traucējumiem un tajā laikā nebija tādas prakses - aprūpēt šos cilvēkus viņu pašu mājās, bet gan maksimāli turēt slimnīcās un tad nu mēs māsas, radinieku lūgtas, šos gadījumus slimnīcā arī aprūpējām. Tas bija tas laiks, kad sāku aizdomāties - Tu cilvēks visu mūžu esi strādājis, bērnus piedzemdējis, uzaudzinājis un izskolojis, visu sevi atdevis citiem un vecumdienās esi aprūpē - slimnīcā, pavisam viens, svešā vidē, bez sarunu biedriem, tuvinieku atbalsta. Man gribējās katru to omīti, opīti samīļot un atvēlēt kādu stūrīti savās mājās, kaut arī es sapratu, ka fiziski tas nav iespējams. Es domāju, ka tā brīža mana sajūta mani noveda tur, kur esmu šobrīd un tā ir MĀJAS APRŪPE. Viena es to nespētu, man ir atbalsta komanda ar kuru esam vienis prātis par uzņemto MĀJAS APRŪPES virzienu un daram to patiesi no visas sirds. Es nebaidos teikt, ka šodien MĀJAS APRŪPES komanda ir vissirsnīgākā, visempātiskākā ar kādu man ir nācies sadarboties un šīs kvalitātes , sniedzot mājas aprūpi, ir ļoti būtiskas. Ir apziņa, ka daram ko patiesi nepieciešamu un tas iedvesmo neapstāties."